Restorāns ar atmosfēru

Mans jaunais mīļākais restorāns Rīgā ir Teātra Bāra restorāns Jaunā Rīgas teātra pagalmā. Nav jau tā, ka es to tikai tagad būtu atklājusi. Šajā nedēļas nogalē tur pabiju 2 reizes un secināju, ka tas ir MANS restorāns, kurā gribas atgriezties atkal un atkal. Tajā būts ne mazums reižu pirms izrādēm, kad tur ir pilns līdz lūpai. Šoreiz es to ieraudzīju citā gaismā- saulainā un siltā pievakarē, sēžot uz terases. Ļoti patīkama fona mūzika. Ļoti patīkama apkalpošana. Absolūti harmoniska atmosfēra. Es joprojām nespēju formulēt, kas rada īpašo atmosfēru. Tas noteikti ir vairāku iemeslu kopums. Risotto, ko pasūtīju, bija gaužām vājš. Dodu 4 balles no 10. Varu palielīties – esmu Risotto lielmeistare un tāpēc atļaujos kritizēt. Savukārt Kristapa pasūtītais steiks ar lēcām bija lelisks savā izpildījumā. Es -gaļas neēdāja – pagaršoju un varu teikt tikai atzinīgus vārds. Šodien iegriezāmies tur vēlreiz. Uz to brīdi bijām vienīgie apmeklētāji. Pasūtīju Cezara salātus ar tīģergarnelēm. Tie bija lieliski, galvenokārt anšovu mērces dēļ. Kristaps pasūtīja uzkodu plati. Tā der gadījumos, kad nemāc pārāk nopietns izsalkums un gribas kaut ko garšīgu piekost pie alus. Šī vieta rada ļoti labu noskaņojumu. Interjers nav sterils – mēbeles restorāna zālē ir apkopotas no dažādiem laikiem un stiliem, tāpat kā trauki. Arī klavieres šeit iederas. Bet manas simpātijas iekaroja puķu kastēm rotātā terase. Ķieģeļu sienām ieskautais pagalms norobežo no ielas trokšņiem. Iesaku šo vietu biznesa pusdienām vai vakariņām ārpus mājas.

Provansa Strēlnieku ielā

Pagājušajā nedēļas nogalē saņēmu uzaicinājumu apmeklēt restorēnu Provansa. Nekad neesmu bijusi Francijā, tāpēc franču virtuve man ir noslēpumā tīta. No tās zinu tikai sīpolzupu un ratatouille (no multenes ar tādu pašu nosaukumu). Ar prieku pieņēmu uzaicnājumu, un sestdienas vakaru veltījām Provansas iepazīšanai, izmantojot pakalpojumu www.rezervegaldinu.lv, kas sola 20 % atlaidi šajā restorānā. Būtu muļķīgi to neizmantot.

Ap 20 vakarā ierodamies restorānā, kurā esam vienīgie apmeklētāji. Tas šķiet mulsinoši, jo, manuprāt, labam restorānam jābūt kuplāk apmeklētam sestdienas vakarā. Vakara gaitā ierodas vēl pāris cilvēku, izklausās pēc pastāvīgajiem apmeklētājiem, kas pārzina piedāvājumu. Viesmīle ir atturīgi laipna. Ēdienkarte samērā plaša, man pat ir vairāki varianti, ko pasūtīt. Neizlēmība ir mana sabiedrotā, kā vienmēr. Galu galā izšķiros par labu ceptiem dārzeņiem tempura mīklā ar čili mērci. Pēdējā laikā uznākusi iekāre uz asiem ēdieniem. Mans partneris izvēlējās tvaicētu varavīksnes foreli (man par prieku,jo vēlos to arī pagaršot), atsakoties no ierastā steika. Varavīsnes forele sagādāja vilšanos -bezgaršīga. Toties ļoti veselīgi pagatavota – bez garšvielām:)

Kamēr gaidījām pasūtītos ēdienus, saņēmām koplimentu no šefpavāra – tādu kā pildītu pankūciņu ar lasi. Ļoti gards kumoss.

Kā stārteri pasūtījām mīdijas. Austeres nebija. Nevarētu teikt, ka tas mani apbēdinātu. Tā arī neesmu sapratusi austeru ēšanas/rīšanas baudu.

Tikām aktīvi mudināti dzert vīnu – glāzi pēc glāzes. Viesmīles modrā acs uzmanīja mūsu glāžu saturu, katru reizi pamanoties piedāvāt vēl vīnu, līdz ko glāzes saturs saruka mazāks par pusi. Mums tika piedāvāts arī ūdens. Un vēl atnests skābs ogu sorberts, lakam papildus apetītes rosināšanai.

Uz čili mērci liktās cerības neataisnoja sevi. Tā bija pārāk maiga un ļoti salda.

Kad bijām ieturējušies ar pamatēdienu, neradās aicinājums pēc deserta. Un tas ir slikts rādītājs. Esmu piefiksējusi, ka tas notiek vietās, kurās nerodas vēlme ilgāk pakavēties.

Runājot pa interjeru – tas ir pietiekami grezns un askētisks vienlaikus, ļoti gaumīgi krāsu salikumi. Īpaši patika ūdens glāzes ar tonētajiem stikliem. Un tualetes dvielīši, jo to tomēr uzskatu par ekstru – iespēju noslaucīt rokas ne-papīra dvielī, bet vienreizēji īstā.

Ķīmija man ar šo restorānu neradās. Šaubos, vai to vēl kādreiz apmeklēšu. Nebija tāda gandarījuma pēcgarša. Pietrūka sajūtas, ka esi gaidīts. Vismaz viesmīle neradīja šādu iespaidu. Varbūt tāpēc tur tik tukšs? Šādas situācijas var glābt tikai izcila virtuve, bet arī to nevaru apgalvot. Iespējams savas nekompetences un pieredzes trūkuma dēļ neizvēlējāmies pavāra meistarstiķus, bet tam ir domāti viesmīļi, kas var pakonsultēt/ieteikt, jo īpaši situācijās, kad restorānā nav ne viena cita apmeklētāja un skaidri nojaušams, ka esam šeit pirmo reizi.

Vakaru turpinājām tajā pašā Strēlnieku ielā- kur ir mazs Gruzijas vīnu bārs Winiveria. Tur var baudīt ne vien labus gruzīnu vīnus, bet arī mieloties ar gruzīnu tradicionālajām uzkodām. Šai vietai piemīt draudzīga aura. Tikai brīdinu – gruzīnu vīnu jālieto nelielos daudzumos, lai nākamajā dienā nepiezīvotu grandiozu vīnogu atriebību.

Pokaiņu mežs. Brīnumanās parādības.

Jau kādu laiku  brieda vēlme doties iepazīties ar Pokaiņu mežu, kur, kā runā viedi ļaudis, esot novērojamas dažādas neparastas parādības dabā. Pēdējo  gadu laikā mani ar vien vairāk vilina atrašanās dabā. Jūtu sevī aicinājumu saplūst ar to, lai smeltos spēkus un attīrītos no negācijām, stresiem, trokšņiem, piesārņotā gaisa un sazin vēl kā. Tā nu saulainā un siltā svētdiena likās kā radīta pastaigai pa mežu un šīs īpašās vietas sīkākai izpētei.

Plašākai informācijas ieguvei, izvēlējāmies pastaigu pa mežu gida pavadībā. Precīzāk gan būtu teikt – vadībā, jo kundze labākajos gados, vārdā – Asja,  izrādījās ne vien ļoti zinoša un daudzpusīga, bet arī apveltīta ar izcilu organizātores un barvedes talantu. Viņai pretoties bija diezgan neiespējami, vieglāk piekrist nekā nepiekrist. Mums pievienojās vēl viena ģimene 3 cilvēku sastāvā – korpulents, smēķējošs ģimenes galva – tētis Vladimirs, gara un slaida – mamma Vita un izstīdzējis pusaudzis- dēls Aigars. Pateicoties šai kompānijai, gida pakalpojumi sanāca uz pusi lētāki.  Auto iebraukšana Pokaiņu mežā – Ls 1  plus biļete Ls 1.40, gida pakaplojumi  Ls 12. Mūsu gadījumā Ls 6

Gide Asja, kurai šis darbs ir vairāk sirdslieta- brīvdienu hobijs, jau no paša pirmā apskates objekta – Mātes akmens – atstāja visnotaļ atraktīvas un hiperaktīvas kundzes iespaidu. Uzrunāja mūs visus familiāri uz  ‘Tu’, iemācījās visu vārdus no galvas. Vienīgi Vitu konstanti sauca par Ritu. Savukārt, es laika gaitā tiku pie jaunas iesaukas – ‘Čūskulēns’, kas tika arī zinātniski pamatots. Kaut kas par ķīniešu – gudrības un skaistuma simboliem.

Tātad, sekoja izvērsts stāstījums par Mātes akmens izcelsmi un senlatviešu simboliem. Ja godīgi, pārāk necentos tajā iebraukt. Tad Asja mūs visus aicināja paglāstīt akmeni un teica priekšā, kādām jābūt sajūtām mūsu plaukstās. Tie, kas neko nejuta, neuzdrīkstējās atzīties. Es jutu, jo ticībā ir spēks. Tika norādītas zīmes un attēli, kas  jāsaskata uz virsmas, sānu daļā, profilā. Sajutos kā skolas ekskursijā ar izglītojošu ievirzi. No manis tika prasītas atbildes uz āķīgiem jautājumiem – apmēram šādi :”Bērni, ko Jums atgādina šis simbols? Sauli? Jā, pareizi!”

Tālāk Asja mūs ieveda dziļāk mežā, kur par īpašu apskates objektu izvēlēts pavisam neliels ūdens pleķītis – mazāks par dīķi,  kas vairāk atgādināja lielu, dziļu peļķi. Ūdens tajā izskatījās brūns, sekls, piebiris pilns ar koku lapām. Un  nu Asja mūs visus pēc kārtas “iesvētīja” ar šīs ūdenskrātuves (sauksim to tā)  brīnumaino ūdeni, kas ir dzidrs un jonizēts, un ar dziednieciskām īpašībām apveltīts. Man iepatikās piespēlēt Asjas šovam. Asja zināja par mums iespējams vairāk, kā mēs paši par sevi. Vladimiram tika konstatētēta kāda iekšķīga kaite – kuņģa čūla, arī aizkuņģa dziedzera apdraudējums. Paskatoties uz šī kunga aizrautīgo smēķēšanu un korpulento viduli, es ne to vien konstatētu. Neatceros gan, ko viņa konstatēja mammai Vitai, bet dēls ēdot pārāk daudz čipšus un dzerot to vella dziru – Colu. Tāpēc tās pinnes uz sejas tik daudz.

Ar mana dzīvesbiedra vainas konstatāciju gan Asja nošāva pilnīgi greizi – potītes izmežģījumu ar sekām. Tas gan ir tieši tas, kas nekad dzīvē nav piedzīvots. No manis viņa izvilināja atzīšanos kafijas lietošanas atkarībā. No tā man tika konstatēts pazemināts asinspiediens( sen nav mērīts, tā ka -neņemos spriest). Nu nekas, es spēlēju līdzi un ļauju Asjai sajusties mazliet ezotēriķei – dziedniecei- pareģei. Priecājos, ka man nelika dziednieciskos nolūkos dzert to brūno lapūdeni. Iztiku tikai ar sejas un skausta apslapināšanu.

Asja ved mūs tālāk pa meža takām , norādot uz visādām dabas anomālijām , skaņu efektiem, īpašām vietām, kur kaut kas ar mums notiek, kā iespaidā ,mainās sejas krāsa, pirksti kļūst kā sardeles, ausīs džinkst, tirpst, pamīšus jājūtas smagi vai viegli. Nabaga Vitai visu laiku tiek piedēvēts pārdabisks bālums, kas par laimi ir pārejošs. Mēs gan nekādas izmaiņas Vitas sejas krāsā nesaskatām. Nu neesam arī nekādi speciālisti šajā jomā. Asja mūs cienā ar baraviku kātiem, kas garšo pēc zaļem lazdu riekstiem. Liek ēst briesmīgi sīvas ogas- tas sirdij par labu nākšot. Un mundrumam uzkost kaut kādas meža mētras(aizmiru nosaukumu). Un elpas svaigumam palaizīt sveķus( jak! tie gan bija pretīgi)  “Liks, ko darīs!”, noteica Kristaps. Nejauši pārfrāzētais teiciens kļuva par šī pasākuma saukli.

Aplūkojam vēl pāris dižakmeņus, kam atilstoši piemērots kāds aizkustinošs stāsts vai tautas dziesma. Asja piedevām ir apveltīta ar vokālām dotībām un izmanto iespēju tās nodemonstrēt mums,  uzdziedot situācijai atbilstošu dziesmu. Viņai mikrafonu nevajag, jo mežā ir atklājusi, kur ir vislabākā akustika. Asja novada arī tādu kā rituālu laulību ceremoniju gan mums, gan otrai ģimenei, par altāri izmantojot Līgavas akmeni. Liek mums bučoties un vienai ģimenei fotogrāfēt otru šajā tik īpašajā mirklī. Un, protams, mēs pat neuzdrīkstamies paust savu gribu, jo Asjā gadu gaitā ir savākta liela daļa Pokaiņu meža enerģētiskā  starojuma. Ekskursijas laikā viņa ir mūsu Meža Māte.

Ko es varu apgalvot no savas Pokaiņu pieredzes – šeit ir spēcīgs enerģētskais starojums. To es sajutu, atrodoties Zikurāta virsotnē, kur nostājoties stabilā pozā, mani kādi neredzami spēki grieza uz riņķi, neatkarīgi no manas gribas. Pēc Pokaiņu meža apmeklējuma, nākamajā dienā sāpēja galva, kas ar mani notiek samērā reti. Šķiet, ka šī vieta man ir par stipru. Sajūta tāda, it kā no tiem dižakmeņiem būtu uzņēmusi radiaktīvo starojumu. Dabā sastopamās anomālijas, tādas kā – uz akmeņiem augoši koki vai lapu koka sakņu savīšānās ar skuju koka saknēm un cieša kopā augšana, vai arī koki, kuriem ir kopīgas saknes, bet 6-9 stumbri – tas viss ir neparasti. Akmeņu krāvumi, kas regulāri atkārtojas  un veido mūsdienās nesaprotamu nozīmi. Ja šeit sendienās būtu saimniekojusi Blēras ragana,  to visu varētu vieglāk izskaidrot. Tomēr joprojām patiesība ir tur ārā. Šo vietu iecienījuši apmeklēt smagi, nedziedināmi slimi cilvēki. Šeit viņi uzņemot sev tik nepieciešamo enerģiju un daudzi pat pēc tam veiksmīgi atveseļojoties. Nezinu, cik tur patiesības, bet ja tā ir, tad Pokaiņu mežs ir īsts dārgums.

Varu rekomendēt – aizbrauciet paši nedēļas nogalē, uzmeklējiet gidi Asju – par garlaicību nebūs jāsūdzas. 4 stundas paskries vēja spārniem.  Daudz jaunu iespaidu un dabas brīnumu ik uz soļa. Turklāt svaigs gaiss un fiziska slodze kājām. Vienīgi jāņem vērā šīs vietas specīgais enerģētiskais starojums.  Tā ir vieta, kur mijiedarbojas kosmosa un zemes enerģijas. Zinātniskais skaidrojums ir zemes garozas lūzums tieši tajā vietā. Bet par to sīkāk var izlasīt zinātnieku publikācijās.

Dabas koncertzāle sestdienā

Viens no veidiem, kā pavadīt nedēļas nogali, ir Latvijas apbraukāšana gar jūras piekrasti. Mēs sestdien devāmies roudtripā Rīga – Ragaciems – Mērsrags – Kolka – Mazirbe – Ventspils – Liepāja – Nīca. Galamērķis atradās Nīcā – Dabas Koncertzāles brīvdabas uzvedums- ar gaismas efektiem priežu galos. Ceļš bija garš, bet pagāja neticami ātri, jo ik pa laikam piestājām un izmetām kādu loku. Mazirbē nejauši ietrāpījām lībiešu ikgadējā salidojumā. Ventspilī piestājām, lai Hiper Rimi iegādātos aiztaisāmo manam Prosecco. Tas nederēja, jo bija domāts šampanieša pudelēm. Nekas. Gan jau saimniecībā noderēs. Starp citu todien Ventspilī bija pilsētas svētki, par to liecināja arī iespaidīgās rindas lielveikalā. Vispār šī bija traki pārpildīta nedēļas nogale ar dažādiem pasākumiem gan Rīgā, gan ārpus tās.

Galu galā Liepājā piestājām ar mērķi paēst. Kā zināms, tur to var izdarīt diezgan kvalitatīvi. Bet tavu nelaimi! Sestdienas ir kāzu dienas. Viss pilns līdz lūpai. “Vecajā Kapteinī” slēgtais vakars. ” Pastnieka Mājā” arī pasākums un pasūtījums jāgaida stundu! Nu neko – atlika nolaisties līdz  1. Rokkafejnīcai, kas reiz sendienās bija diezgan perspektīvs uzņēmums, bet tagad ir tāds diezgan so, so. Vasarās tur par viesmīļiem pietrādā skolnieki. Ir bijusi slikta pieredze, taču šoreiz mūsu pasūtījums tiek izpldīts precīzi un pusstundas laikā. Par ēdienu kvaltātēm neiedziļināšos. Izsalkums remdēts, kas ir pats svarīgākais.

Dodamies tālāk uz Nīcu, kur jāatrod pasākuma norises vieta. Ir jau pilnībā tumšs. Redze jāpārslēdz nakts režīmā. Uz savu galvu, šķērsojot diezgan stāvu kāpu un izbrienot cauri priedulājam, nokļūstam galamērķī, vadoties vairāk pēc skaņas nekā attēla. Ierodamies ar nelielu nokavēšanos. Izklājam guļammaisu, iekārtojamies. Redzamība un skaņa ideāla. Gaismu spēles priežu galos aizraujošas. Skaņas un gaismas efektus papildina pieskaņota horeogrāfija. Atmosfērīgi un iespaidīgi!

Guļammaisā ir tik silti un ērti, ka koncerta beigu daļu es diemžēl noguļu. Pamostos, kad viss jau beidzies, bet ir tik labi, ka negribas prom iet. Tomēr tieku pierunāta to darīt. Tā, lūk, pilsētas preilenei aizgāja gar degunu nakts mežā, zem klajas debess. Debesis bija ļoti skaidras un zvaigžņu pilnas. Spīdinot aifonu, nokļuvām līdz mašīnai. Visapkārt melna tumsa, bet ļaužu pilns mežs.

Ja nav ideju, ko darīt nākamajā nedēļas nogalē, tad ir iespēja doties uz Mērsragu, kur notiks vēl viens Dabas Koncertzāles pasākums. Veiksmi! Tas ir to vērts.

Mols

Mangaļsalas( Austrumu) mols ir vieta, kur aizbraukt tad, kad nekur tālu prom no Rīgas nevelk, bet tomēr ir vēlme paelpot jūru. Tā ir ideāla vieta, kur uzrīkot pikniku svaigā gaisā. Un pavērot viļņus. Vai saulrietu. Savā mūžā tur ir gadījies būt visos gadalaikos un diennakts laikos. Tajā vietā ir spēks. Vislabāk man patīk pa molu staigāt, kad jūra nemierīga. Viļņi šļakstās, ar lielu spēku atsizdamies pret molu. Šodien bija ideāla diena – silta, saulaina un vējaina – kaitbordistu sapnis. Var vērot kuģu un jahtu satiksmi, kas plūst iekšā /ārā pa jūras vārtiem. Vispār jauki, ka šī vieta nav apdzīvota – ne tur kafejnīcas, ne viesnīcas. Tikai savvaļas pludmale, ar akmeņiem un sprunguļiem, ko nekad neapnīk pacelt un aptaustīt.

Kritušo eņģeļu pilsēta

Pēc Sanfrancisko aukstā un mākoņainā laika, Losandželosā atgriežamies mīlīgā siltā un saulainā vasarā. Aptuveni 1 stunda gaisā paskrien ļoti ātri. Mūsu viesnīca atrodas pavisam netālu no lidostas. Tas ir rajons, kur baltos cilvēkus ielās nemana, vienīgie, kas parādās, ir no viesnīcām. Tāds īstens meksikāņu -melnādaino rajons. Lai nokļūtu centrā, ko nosacīti varētu uzskatīt par Holivudas bulvāri un Holivudu kā tādu, jābrauc pusstundu ar taksi, ņemot vērā, ka tur neviens nevelkas uz 50 km/h

Sākotnējais plāns doties uz Holivudu ar sabiedrisko transportu ātri izgāzās. Nobraucam pāris pieturas un izkāpjam, lai kādā viesnīcā izsauktu taksometru. Nokļūt galamērķī neskaitāmas reizes pārsēžoties, tas nav tā vērts. Ar sabiedrisko transportu LA pārvietojas ne tas jaukākais kontingents. Tā ka iesaku tomēr izmantot taksometra pakalpojumus. Tie nav nemaz tik dārgi, toties drošāki un ātrāki. Bet pats prātīgākais ir pašam noīrēt auto, ko arī nākamajā dienā izdaram. Losandzelosa man atgādina milzīga Enguri. Zemā apbūve, milzīgs skaits privātmāju un nav centra, ja neskaita vienu augstceltņu finanšu centru, kurā nekas cits, izņemot finanšu tirgu, nenotiek. Un attālumi ir iespaidīgi.

Pirmajā vakarā izstaigājām Holivudas bulvāri. Izņemot slavenību zvaigznes, kas rotā ietvi, nekas cits neliecina par to, ka esam īpašā vietā. Dīvaini likās, ka šajā vietā koncentrējas tāds daudzums ķīniešu lētā gala suvenīrbožu un kaut kādi dīvaini fetišistu veļas veikali, kuru piedāvājumā visādas seksa rotaļlietas, fliteru stringi un spilgti rozā lateksa krūšturi. Es īsti neatkodu, kas tas par specifisku piedāvājumu tik lielā koncenrācijā – vai tur ir kāds stāsts apakšā vai vienkārši just for fun.

Vakara noslēgumā, pēc veselīgām vakariņām( organiskā pārtika šajā pilsētā ir ļoti modē) kādā no Holivudas bulvāra krogiem, devāmies apraudzīt slaveno Kodak theatre, kurā notiek zelta vīriņu dalīšanas ceremonijas. Ļāvos pierunāt sevi arī uz vienu flmu ” Zookeeper”, no kuras redzēju tikai beigu titrus, jo pārējo nogulēju. Gulēšana tur gan ērta. Un konsatēju, ka visos kinoteātros smaržo vienādi. Popkorns dominē pār visām citām smaržām. Pati Kodak theatre ēka nu ļoti jau grezna.

Nākamajā dienā jau ar savu auto devāmies izpētīt Losandželosu sīkāk. Sākām ar Beverlihilzu. Tomēr nostaļģija pēc skolas laiku slavenā seriāla. Iegriezāmies arī Melrouzpleisā, kurā todien bija izkārtojies tirdziņš, ar plašu pašaudzētu augļu, dārzeņu piedāvājumu, un ne tikai. Bija pat stends, kas piedāvāja Baltijas dzintaru. Šis ir viens liels privātmāju rajons, ar kafejnīcām, mazām galerijām, interjera saloniem un butique tipa veikaliem. Ļoti glīta un sakopta vide. Izīrēt māju šeit maksā tik pat, cik Mežaparkā. Tikai mājas tur tādas mazas un zemas.

Uzbraucām arī augšā kalnos. Fascinējošs skats, kā mājas saceltas it kā viena virs otras ļoti slīpajās un stāvajās nogāzēs. Pa ceļu neviens ar kājām nepārvietojas, jo tur nav ietves kā tādas. Ceļi ļoti līkumoti un šauri.

Ar Melrouzpleizas tirdziņā sapirktajām zemenēm mielodamies, nolemjam, ka gana esam redzējuši un laiks doties uz pludmali. Tuvākā vieta ir stundas braucienā no Holivudas. Saucas Laguna Beach. Un tā mēs pa plato autostrādi nesamies uz pludmali, lai atklātu sev Klusā okeāna pievilcību, kas tiešām neliek vilties.To sajūtu, skaistumu un smaržu grūti ietērpt vārdos.

Pēdējā dienā, ko pavadam Losandželosā, man ir tas gods pievienoties Latvijas valdības un uzņēmēju delegācijai un paviesotes Warner Brothers kinopilsētā. Mums tiek piedāvāta VIP ekskursija pa filmēšanas paviljonu labirintiem, mākslīgi radīto pilsētas ainavu, kas paredzēta ārskatu filmēšanai – vairāki kvartāli, ar centrālo laukumu vidū. Tur ir pat neliels fragments no Ņujorkas Centrālparka, kurā, atkarībā no vajadzīgā gadalaika, tiek mainītas kokiem lapas. Un ja ļoti nepieciešams, radīts arī sniegs. Protams, mūsdienās to visu pārliecinošāku padara datorgrafika.

Pēdējo vakaru Losanželosā pavadam relaksētā mierā kādā restorānā geju un lezbiešu bulvārī, uz ko norāda saldie viendzimuma pāri, kas pa šo bulvāri pārvietojas un slavenie daudzkrāsainie karogi , plīvojam līdzās Amerikas. Kamēr baudam vakariņas, mūsu restorānā iesperas 2 zēni koši sarkanās kleitās. Vienam galvā blonda parūka. Abiem augstpapēžu kurpes, kurās viņi ne pārāk pārliecinoši prot iet. Diezgan uzjaurinošs skats. Tā viņi tur draiskojas.

Mans kopiespaids par Losandželosu – viens liels miests bez centra. Zemā apbūve manai acij nešķiet pievilcīga. Es tiešām brīnos, kāpēc visas tās zvaigznes un zvaigznītes tādā daudzumā koncentrājas tieši šeit. Kaut kā nerodas sajūta, ka tieši šeit viss notiek, ka šeit valda pasaules kino industrija. Varbūt tāpēc, ka ielas, izņemot Holivudas bulvāri, ir tik tukšas. Visi noslēpušies savās villās. Klimats gan jauks – ne pārāk karsts, ne auksts. Mūžīgie +25

Slikta pieredze – AeroSvit

Kijeva – Ņujorka

Es pat nezinu ar ko sākt. Mans sašutums ir sasniedzis kulmināciju. Rakstu šo, sēžot Ukrainian Airlines AeroSvit lidaparātā. Tikko izsalkumu nācās remdēt ar bēdīga paskata, nebaudāmām pusdienām. Kaut kāda nezināmas izcelsmes asakaina zivtele ar dīvainu sarkanīgu mērci un laikam kartupeļu biezeni(neuzdrīkstējos pagaršot). Piedevās – trauciņš ar pilnībā dehidrētiem gurķiem. Desertā ķīmiska konfete. Labu apetīti!
Pa salonu pārvietojas sadrūmušas, nesmaidīgas stjuartes. Iedala katram pasažierim prasīto, bez jebkādas laipnības atblāzmas sejā vai balsī. Pilnīgi emocināli frigidas būtnes. Kiborgi. Uz kāda pasažiera jautājumu neatbild vispār, aizgriežas un aiziet.
Vēlējos saldākam miegam iedzert vīnu. Man tika pasniegts supersalds un silts baltvīns, kādu nebija nācies garšot kopš skolas laikiem. Mums nav drosmes kaut ko pajautāt bargajām kundzēm. Pat par atsevišķu samaksu šeit nav iespējams iegādāties kādu baudāmāku kārumu vai dzērienu. Nav tāda piedāvājuma vispār. Un vēl jālido 10 stundas! Esmu situācijas ķīlniece.
Lidmašīnā ir vai nu auksts, vai nu karsts. Tādu normālu – viduvēju temperatūru šiem laikam grūti noregulēt. Cerams, ka nesaķersim iesnas un stīvu sprandu.
Lidmašīnā netiek piedāvāta nekāda izklaidējoša rakstura lasāmviela, nerunājot par tādu ekstru kā filmu skatīšanos, ko mans ceļabiedrs bija piesolījis.
Visa šī Ukrainas kultūršoka epopeja jau sākās lidostā, kur mums nācās sabūt kādas 5 stundas. Lūdzu, mīļie cilvēki, izvēlieties kādu citu tranzītlidostu, tikai ne Kijevu. Netīrāku un garlaicīgāku lidostu nebija nācies vēl redzēt. Pārskatīšanās pēc iegāju vīriešu tualetē. Visādā ziņā tas bija jautri, jo nākot ārā jutāmies abpusēji pārsteigti, saskrienoties ar tualetes apmeklētājiem – vīriešiem. Es vēl centos vienam kungam norādīt, ka tā ir dāmu tualete (kaut tajā, kā pamanīju, bija pisuāri) Tā kā naktī gulētas nieka 3 stundas, tad šādu pārskatīšanos es sev piedodu.
Tualetes antisanitārie apstākļi pārspēj mūsu lielveikalu tualetes, kas salīdzinoši šķiet supermodernas un sterilas. Un tualetes papīrs vairāk atgādina smilšpapīru.
Kad līdz mūsu izlidošanai bija palikušas 2 stundas, balss skaļrunī aicināja doties uz geitu. Izejot drošības kontroli, mēs nonākam nelielā telpā, kur nav nekā, tikai krēsli. Tātad, 2 stundas bez tualetes apmeklējuma, bez laika īsināšanas iespējām kafejnīcā vai veikalā. Arī krēsli šeit ne tuvu nav tik daudz, lai visiem pietiktu vietas. Sēdi kaut uz grīdas un blenz griestos. Labi, ka mana twitterbiedrene man sadeva grāmatas līdzi. Lidostā paspēju izlasīt jau divas.
Man tikai rodas jautājums, vai ukraiņiem ir kāda sajēga, kas ir klientu serviss? Ko nozīmē apmierināts klients un kādā veidā viņam šīs patīkamās sajūtas nodrošināt?Un kā gūt pašam prieku un gadarījumu no tā? Es pati tūlīt atbildēšu – viņiem tā ir diezgan tumša bilde. Ja reiz viņiem ir tādas ambīcijas piedāvāt transatlantiskos reisus, vai ir tik neiespējami nodrošināt klientiem atbilstošas ērtības, kvalitāti, izklaides un atpūtas iespējas!? Un rādīt laipnākas sejas – vai tas ir par daudz prasīts?
Salīdzinoši mūsu AirBaltic ir wow! Tiešām augsta klase. Neskatoties uz to, ka neuzsauc pusdienas. Ziniet, es labāk priecājos par iespēju pati sev tās uzsaukt, bet dabūt vismaz kaut ko baudāmu. Tā arī 10 stundas pagāja mokās. NY lidostā no manis maz kas bija palicis pāri. Baiss atkritiens atpakaļ laikā -šī vārda sliktākajā nozīmē. Nepiedodami zems līmenis visā. Uzmanieties no šīs lidsabiedrības.

2 jauki restorāni Ņujorkā

Mūsu 4 dienu ciemošanās laikā Ņujorkā, apmeklējām 2 lieliskus restorānus. To lieliskums izpaudās veselīgumā un askētismā. Nekā lieka, tikai garšas harmonija un interjera minimālisms.

Pirmais restorāns, kuru vēlos minēt, ir latviešu izcelsmes amerikānietes Sarmas Melngailis “Pure Food And Wine” (www.purefoodandwine.com). Restorāns vegāniem – īpaši veselīga uztura cienītājiem. Nekādas gaļas, zivis, piena produktiem arī nē! Viss pagatavots bez termiskas apstrādes.Svaigs. Produkti tiek iepirkti vietējā eco tirdziņā.  Un garšo tiešām lieliski. Porcijas milzīgas. Ēdienā dominē zaļā krāsa, kas tik ļoti rosina apetīti. Koriandrs netiek žēlots nevienā ēdienā, izņemot desertus. Gaumes jautājums. Es dievinu šo garšaugu. Sāta sajūtu dod rieksti, eļļa un avokado. Atmosfēra lieliska. Restorānam ir neliels iekšpagalms, kurā izvēlamies pusdienot +30 grādos, bet +34 jau slēpjamies iekštelpās, kur var baudīt krēslainu atmosfēru un sapratīgi kondicionētu gaisu. Viesmīļi ir ļoti smaidīgi, laipni un pretimnākoši. Iesaku uzmeklēt un apmeklēt šo restorānu, kad  tīšām vai netīšām apmeklējat  Manhetenu. Nenožēlosiet. Cenas saprātīgas. Prosecco cienītājiem īsta paradīze. Par vienu cenu vīnu var baudīt neierobežotā daudzumā.

Restorāns Nr.2 , ko iesaku visiem gardēžiem un minimālisma faniem, ir Perry St.(atrodas Perry street, stūra māja- pirmā šajā ielā)  Interjers 100% sakrīt ar manu gaumi un priekšstatu par vietu, kur relaksēties no sadzīves haosa. Šo restorānu iecienījuši aziāti, tie mūs ieskauj no visām 4 pusēm. Interjerā dominē baltā krāsa. Esam ietrāpījuši Ņujorkas restorānu nedēļā – ar specpiedāvājumu  – 24 $ no katra (paldies Zanei par ieteikumu). Mazas, bet sātīgas porcijas. Ēdiens ļoti kvalitatīvs, un kvalitāte ir mana stihija it visā. Tik garšīgi pagatavotus kalmārus vēl nebiju baudījusi nekur līdz šim.  Tā ka droši rekomendēju šo restorānu, draugi!

 

 

 

 

  

Sanfrancisko – 5 vienā

Ielidojām Sanfrancisko (tālāk tekstā SF) 10 no rīta. Lidojums bija ļoti baudām un viegls, man pat izdevās 2 stundas no 6 nogulēt miegā! Tikām atmesti vēl par 3 stundām atpakaļ vakardienā. Tātad nu jau Latviju mūs šķir veselas 10 stundas. Mans iekšējais pulkstenis pilnībā piemērojies Amerikas laikam. Jūtos dikti mundra.

SF pēc NY tveices mūs sagaida ar mākoņiem, vēju un ļoti mērenu temperatūru( kādi 18 grādi). Ņemot vērā, ka man ir tikai 5 vasaras kleitas līdzi, viens no pirmajiem pasākumiem bija iegādāties kādu siltāku kārtu. Apmetāmies Hilton viesnīcā pašā centrā, grezni un plaši. Vēl viens kontrasts pēc NY šaurības un pieticības.

Esmu Sanfrancisko izmalusi krustu šķērsu un konstatēju, ka tā ir pilsēta ar ļoti mainīgu ainavu un klimatu. Vienbrīd uzspīd saule, nākamajā brīdī mazliet uzsmidzina, bet iespējams tā ir tikai migla vai kāds zemāks mākonis, kuram izeju cauri. Ir vērts uzrāpties pa stāvajām ietvēm augšā, lai paskatītos uz pilsētu tur lejā. Pa šīm pāris dienām man šķiet esmu apceļojusi pasauli – pabiju gan Pekinā(ķīniešu kvartāls), gan Monako(5 un 6 zvaigžņu viesnīcu rajons), gan Mehiko(savdabīga arhitektūra, kādu redzu pirmo reizi), gan Rio(SF augstceltņu rajons), nedaudz arī Barselonā( dārgo, skaisto īres namu rajons un brīnišķīgi mini parki ar strūklakām un palmām).

Ar tūristu autobusu mūs izveda cauri vietējai Maskačkai. SF ir ļoti kolorīta pilsēta, un izskatās, ka šeit baltie iemītnieki ir mazākumā. Ļoti populāra melno cilvēku kultūra, tiek turēts cieņā džezs. Ielās daudz ķerto,brīvdomātāju, mākslinieku, ubagu/ bomžu. Pēc eiropeiskās Ņujorkas, šeit ir pavisam cita Amerikas sajūta. Ielas ir tīras, vide sakārtota. Tas man ir pa prātam. Pilsēta rotāta ar dekoratīvajiem apstādījumiem un fantastiskām puķu dobēm. Vienīgi negantais vējš nedaudz bojā omu. Pēc milzīgās, neaptveramās Manhetenas, SF liekas kājām izstaigājama platības ziņā. Vakar 5 stundas pavadīju vienatnē blandoties pa man nezināmām vietām un ielām, un nebija ne mazāko baiļu apmaldīties. Pilsētas karti neizmantoju, vadījos pēc savas intuīcijas un nonācu bez stresa atpakaļ viesnīcā.

Tāds bijību iedvesošs. Visumā pilsēta patika, bet klimats man par skarbu. Un pēc pāris stundām lidojam uz Losandželosu.

Vakar vakarā pastaigājāmies, ap kādiem 9 jau satumsis. Ir kāda izcili romantiska iela, ar vīna bāriem un restorāniem, kas vilināt vilina tajos iegriezties, ko arī darījām. Un es sapratu, kas ir tas, kas vilina – burvīgais sveču apgaismojums. Arī siltums, ko sveču liesmas izdala. Nav atmosfērīgāka apgaismojuma par svecēm. Tās ir izliktas restorānu un vīna bāru logos un ir neiespējami tām pretoties. Vīns un sveces ir mana stihija.

Pats iespaidīgākais, ko redzēju SF, ir Golden Gate Bridge. Tāds bijību iedvesošs. Visumā pilsēta patika, bet klimats man par skarbu. Kad viņiem vispār te ir vasara?

Šodien turpinam Amerikas tūri. Pēc pāris stundām lidojam uz Losandželosu.

Būs arī ilustratīvais materiāls, kuru es pievienošu tad, kad tikšu beidzot pie sava datora. Un tas būs Latvijā. Man te ir problēmas ar datu pārnesi, interneta pieejamību/gausumu un vēl šo to.

Atrast savu Ņujorku

Man tomēr izdevās atrast Savu Ņujorku, to par kuru biju sasapņojusies, romantisko – filmās redzēto. Viena no manām mīļākajām vietām Manhetenā šodien nejauši tika atkāta, nākot no restorāna Perry street.  Ņujorkas klusais centrs – šaurās, senatnīgās 3-4 stāvu mājas ar kāpnītēm. Atmosfērīgas kafejnīcas, vintāžas un amatnieku veikaliņi, mazas frizētavas un galerijas, retro auto saloni. Daudz koku un svaigāks gaiss. Salīdzinoši tukšas ielas. Tā vien likās, ka tūlīt uz kāda stūra saskriešos ar Keriju Bredšovu. Kristaps savukārt visu laiku lūkojas pēc supermodelēm – Žizeles vai Naomi Esmu pārliecināta, ka šajā rajonā mitinās intelektuāļi un estēti, gudri un pārticīgi ļaudis. Pat kaķis, kas lūkojās uz mani no pirmā stāva loga, izskatījās inteliģents.

Vakar bijām ciemos pie latviešu puiša Jāņa, kas NY strādā par dizaineri. Ļoti interesanti uzzināt, kā var integrēties šajā vidē, ar kādām grūtībām un īpatnībām jāsastopas. Izrādās uz salas mīt  60 000 miljonāri, protams, ir arī nezināms skaits miljardieru. Konkurence darba tirgū skarba. Iespēja izīrēt pieklājīgu dzīvokli Manhetenā ir ārkārtīgi sarežģīti. Jānis mitinās 60 stāvu īres namā – Silver towers. Un iespēju izīrēt šeit nelielu studio tipa dzīvoklīti viņam prasījis lielas pūles un līdzekļus. Ir jāpierāda savi ienākumi, tiem, protams, jābūt pastāvīgiem un augstiem, jāsamaksā īre pus gadu uz priekšu(citur pat gadu), ir jābūt kredītvēsturei ASV. Manhetena ir ļoti iekārojama vieta dzīvošanai, bet vietas uz salas ir tik, cik tās ir. Tāpēc tikt pie mājokļa vai vismaz smuka īres dzīvokļa ir pa kabatai tikai visai turīgiem ļaudīm. Jāņa īres nams gan vairāk atgādina viesnīcu. Pirmā stāvā ir recepcija, kur jāpiesakās, pie kā iet ciemos. Durvis atver šveicars. Katrā stāvā ir vismaz 20 dzīvokļi. Viss spīd un laistās. Stikls, marmora plāksnes, neitrālas krāsas, kondicionēts gaiss. 7. stāvā ir koplietošanas terase, kuru izmantojām vakarīgai pasēdēšanai siltajā vējā, malkojot dzērienus un veroties uz izgaismotajiem debesskrājiem. Uz terasi jāiet cauri aktīvās atpūtas centram ar trenažieru zāli un peldbaseinu. Jā, var arī dzīvot tā, bet tas ir kā atgādinājums ik brīdi, ka tu te esi viesis. Un šis viesmīlības serviss maksā bargu naudu.

Mani savukārt totāli savaldzināja Perry street omulība. Tur gan varētu rast māju sajūtu. Tās ir divas pilnīgi dažādas Ņujorkas. Man tuvāka tā vecā, nost no cementa džungļiem un gaudojošām sirēnām. Man prieks, ka sastapos ar  abām šīm Ņujorkas sejām. Šovakar vēl jāuzbrauc Empire State building un jāpalūkojas uz Ņujorku no augšas, lai rīt agri no rīta mierīgu sirdi var lidot tālāk uz Sanfrancisko.

Mans jet lag ir pārgājis. Jūtos lieliski. Viss patīk. Ņujorka ir lieliska iepirkšanās pilsēta. Ja būtu iespēja, labprāt šeit reizi gadā atgrieztos, lai izskraidītu veikalus un ieturētu maltītes 2 lieliskos restorānos, par kuriem pastāstīšu nākamājā bloga ierakstā.