Fazenda Bazārs -pusdienlaika pārtraukumā

Kādu laiku šaubījos, vai vispār rakstīt par šo vietu. Gribas jau to labo vairāk. Tomēr, tomēr… Es nesaprotu īsti, kāpēc citiem tur tā patīk?  Man šīs vietas apmeklējums sagādāja vilšanos. Un man ir kaut tikai viens, bet tomēr liecinieks.

Kaut kur pa ausu galam biju saklausījusies/izlasījusi labas atsauksmes par šo vietu. Tā kā man sanāk apgrozīties šajā Lāčplēšielas  rajonā darba darīšanās, nolēmu tur beidzot  papusdienot. Manam pavadonim gan tā nebija pirmā reize, bet tā kā viņš pats ierosināja, ar prieku piekritu.

Iegāju restorāna iekštelpās viena. Mums tur bija norunāta tikšanās. Mani sagaidīja pilnīgi vienaldzīga viesmīle aiz letes, ar paviršu sveiki vai labdien. Sejā nepakustējās ne vaibsts, ne mazākā smaida atblāzma. Nu neko, galu galā neesmu te pastāvīgs klients, kas atstāj dāsnas dzeramnaudas. Izeju cauri visām telpām un patstāvīgi izvēlos, pie kura galda sēdēšu. Pēc laika man pasniedz ēdienkārti vai drīzāk kopā saspraustu brošūriņu. Un tad par mani neliekas ne zinis vispār vairs. Esmu paspējusi izstudēt ēdienkarti no A līdz Z. Nogarlaikojusies zvanu savam draugam, kas izrādās sēž ārā un gaida mani tur. Kad restorānā ienāk viņš, arī viņam tiek izsniegta brošūriņa. Tā nu mēs tur sēžam pilnīgā pamestībā kādu laiku. Sāku jau  apsvērt iespēju raidīt kādas skaļas zīmes, lai pievērstu viesmīles uzmanību. Viņa izskatās pēc pasaulē aizņemtākā cilvēka.

Apmeklētāji šeit ierodas visu laiku. Šķiet aizņemti gandrīz visi galdiņi. Nodomāju pie sevis – tas tāpēc, ka te ir izcila virtuve. Beidzot viesmīle ir gatava pieņemt pasūtījumu arī no mums. Es izvēlos spinātu pastu ar sparģeļiem un lasi vīna mērcē. Mans biedrs savukārt – Cēzara salātus ar garnelēm un pīli ar grilētiem dārzeņiem. Un tad seko pats nepatīkamākais pārsteigums. Mana pasta ir cieta, un pavārs ir neprātīgi iemīlējies. Šķiet sāls trauciņš pasprucis konkrēti vaļā. Manam biedram Cēzara salāti ir pārkaisīti ar NEparmezāna tipa sieru. Un pīļu tēvs ir nodzīvojies garu, notikumiem bagātu mūžu un aizgājis bojā aiz vecuma, pirms nonācis restorānā uz šķīvja. Riktīgi sīksts miesās.

Kaut kādas impulsīvas ziņkāres vadīta tomēr riskēju un pasūtu vēl desertā auksto marcipāna kūku un kapučino. Kūka bija ļoti laba, tiešām auksta un garda, tikai man nepatika tie  divi tumšie mati uz šķīvja, kurus es toleranti- neuzkrītoši paspēju nopūst. Kapučino garšoja pēc kanēļa,  ar ko bija bagātīgi apkaisīts.

Par labo tagad. Man patika šķīvji, sulas glāzes un kā ēdiens “uz aci” izskatās -  kā noformēts. Kas vēl? Grāmatas uz palodzēm, ko palasīt, īsinot laiku. Vēl man patika dažas interjera detaļas – iekārtie puķu podi un balti krāsotā dēļu grīda – romantiska lauku mājas atmosfēra.

 Diemžēl noslēguma WC apmeklējums atkal jau pārliecināja, ka šeit vairs neatgriezīšos. Mīļie draugi, šī nebija mana vieta. Starp mums neradās ķīmija, bet tik pat labi pastāv iespēja, ka tā radīsies Jums. Lai izdodas!

Liepāja – Nida dzīves svinētājiem

Viss sākās jau pagājušajā vasarā. Atpūšoties ar meitu Liepājā,  noskatīju viesnīcu “Promenāde” vecajā ostmalā. Uzrunāja ēkas fasāde, kurā apvienota senatne ar tagadni. Jau toreiz nolēmu, ka kādreiz šeit iegriezīšos, lai papētītu to  sīkāk – no iekšpuses. Nepagāja ne gads, kad man radās iespēja to īstenot. Mūsu ceļojuma galamērķis bija 5zvaigžņu viesnīcas izpēte, Liepājas apskate un divatne. Ko gan vēl var vēlēties 2 pieauguši cilvēki pēc nogurdinošas darba nedēļas un 2 bērnu enerģiskās sabiedrības, ja ne atslodzi ārpus mājas, neierastākā vidē.

Ieradāmies piektdienas vakarā jau pēc saules rieta. Iereģistrējāmies, ieņēmām savu 5. stāva numuriņu un raitā solī devēmies vakariņās. Viesnīcas numurs mani atstāja diezgan vienaldzīgu, jo interjers īsti nesakrita ar manu gaumi. Puķainas tapetes nav mana stihija un retro mēbeles ne tik. Turklāt stāvlampa no Cenu kluba ekvivalenta tai, kas palika mājās, kaut kā nogalēja tās 5zvaigznes, uz ko pretendē šis hotelis.

Nobraucām ar stiklotu panorāmas liftu lejā uz restorānu “Piano”, kurā patiesi spēlēja klavieres pianists. Restorānā bija pavēsi un padrūmi, smagnējas mēbeles, skops apgaismojums, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja to papildinātu sveču gaisma. Tāds cara laiku stiliņš. Tā kā mans individuālais restorānu virtuves pārbaudījums  ir Cezara salāti, nolēmu pasūtīt tos. Par lielu pārsteigumu saņēmu atteikumu. Viesmīle gana profesionāli iziet no situācijas, sakot, ka te nav parasts/ierasts piedāvājums. Ok. mazliet pabrīnos un pasūtu citus salātus, kur arī ir gan salātlapas, gan garneles, tajos man vislabāk garšo pikantā aveņu mērce. Mums piedāvā arī 3 veidu pašceptu maizi, jāpiebilst, ka ne paša pirmā svaiguma.

Desertā pasūtu melnā balzama siera kūku. Tā kā man apsāpējies kakls, jādzer karstais upeņu dzēriens un diemžēl jāatsakās no iecienītā Prosecco. Mans ceļabiedrs izvēlas aso jēra zupu un liellopa steiku. Zupa garšo ļoti labi, liellopa steiks arī labs, bet cena gan pārspīlēta. Viesmīļi šeit nav tik mīļi, lai piedāvātu piparus steikam. Pirms mums atnes ēdienus, saņemam komplimentu no šefpavāra – kūpinātu zivju krēmu ar ikriem. Kaut kāds sāļš veidojums, atzīšos – neprotu to novērtēt. Desertu atzīstam par labu esam, tāpat kā kapučīno.

Labi iestiprinājušies, dodamies uz naktsklubu Coyote Fly, kā aicināti viesi pie Elīnas un Ģirta, kas saimnieko šajā vietā. Tajā vakarā ietrāpam uz tematisko pasaules gala ballīti. Es jau galīgi neesmu naktklubu meitene, tādā vidē galīgi neiederos, bet tā kā noskaņojums pietiekami rotaļīgs, mēģinu būt atvērta citādajam un paņemt no tā, ko varu sev, piemēram – jaunus iespaidus. Malkoju savu karsto upeņu- balzāma dzērienu un vēroju publiku. Uz letes dejojošās daiļavas simbolizē labo/ļauno, elli/debesis. Zārka vāks uz letes šķiet diezgan kolorīts aksesuārs, kā  atgādinājums, par to, ka visi esam laicīgi un svinēsim dzīvī šeit un tagad. Tie dūmi, kas intensīvi tiek palaisti, laikam atmosfēras radīšanai, galīgi neļauj dabūt nevienu jēdzīgu fotouzņēmumu no šī pasākuma. Viss kā pa miglu. Atrodamies paradīzes pusē – pieļauju, ka tā nav nejaušība. Izdodas pasākumu nedaudz pavērot arī no VIP ložas.

No pasaules gala ballītes atvadījāmies laicīgi un devāmies baudīt divatni uz Promenādes hoteli. Nākamajā rīta pamostoties, no blakus apartamentiem skanējā bērnu klaigas un raudas. Nu kas tas ir, ka viesnīcās nav padomāts par tādu svarīgu lietu kā skaņas izolācija?! Mēs dodamies 300 km prom no mājām, lai pabaudītu īpašu atmosfēru un intimitāti, bet rīts sākas ar bērnu balsīm aiz sienas. Nav godīgi!

Brokastis šajā viesnīcā diezgan bagātīgas, tas ļauj uz brīdi noticēt, ka esam 5zvaigžņu viesnīcā. Tikai jocīgi, ka uz visu to brokastotāju baru ir tikai 1 kafijas automāts, pie kura kafijas mīļotājiem solidāri jāpastāv rindā un jāapbruņojas ar pacietību. Toties kafija garšo tiešām labi.

Pēc brokastīm pametam viesnīcu, jo mums padomā paklaiņot pa Liepāju un vēlāk papusdienot ar Ģirtu un Elīnu. Vēl neliela fotosesijas viesnīcas foajē, kas man patīk vislabāk. Ļoti smukas gleznas pie sienām. Foajē vienlaikus kalpo kā gleznu galerija. Ir iespēja iegādāties arī Latvijā ražotu ECO kosmētiku. Tas labi.

Pie pašas viesnīcas -vecajā ostmalā -  rosību rada daiļamatniecības tirdziņš. Pilsētas centrs ļaužu pilns, škiet visi izgājuši ielās. Izmetam līkumu pa centru un dodamies pie Vecā Kapteiņa pusdienās.  Par aperitīvu kalpo ļoti garšīgs rozā vīns. Saulīt spīd, tāpēc sēžam ārā- gaumīgā pagalmiņā. Mūsu pieaugušo četrotni izklaidē divgadīgais Gustavs, ar savam vecumam raksturīgām izdarībām – vēlmi aizlaisties vai vismaz paklupt un sasisties. Rozā vīns manas domas un pašsajūtu noskaņo uz ļoti pozitīvas nots. Ģirta ierosinājums doties tālāk uz Lietuvu nevis atpakaļ uz Rīgu, man šķiet kaut kas izcili ģeniāls!  Sacīts darīts – nākamais galapunkts Nida – Kuršu kāpas apskate un vietējās viesmīlības ievērtēšana. Elīna un Ģirts arī dodas uz Lietuvu, apciemot draugus.

Lasot ēdienkarti “Vecajā Kapteinī”, pārņem dejavu. Tas tāpēc, ka vairums ēdienu piedāvājumā dublējas ar Promenādes restorāna “Piano” piedāvājumu, kaut arī kāda anonīma komentētāja apgalvo, ka ēdienkarti izstrādājuši dažādi pavāri.  Izvēlos uz oglēm grilētas tīģergarneles ar saulē kaltētu tomātu risotto. Lieliska izvēle! Mans dzīvesbiedrs ļauj sevi pierunāt uz vietējo jaunieviesto firmas ēdienu – Liepājas menciņi. Kas tas ir, baudiet paši – kūpināta menca ar kartupeļiem podiņā. Vērtējums – ļoti labi.

Iespējams rozā vīns paspilgtināja krāsas, bet man šī vieta likās ļoti jauka gan atmosfēras, gan ēdienkārtes dēļ.  Visiem iesaku šeit iegriesties, kad sanāk apmeklēt Liepāju. Desertu nolēmām baudīt pa ceļam uz Lietuvu, ceļmalas restorānā “Nīcava”  ļoti fotogēniskā vietā.  “Nīcavā” izvēlējos ceptu saldējumu.

      

Saules nogurdināta, ceļu līdz Klaipēdai mašīnā nogulēju. Pamodos uz pārcēlāja, kas mūs vizināja pāri upei uz Nidu. Ieradāmies tur pievakarē un dabūjām pavisam neitrālu standarta numuru kādā no minicentra viesnīcām. Vakarā izgājām ielās, mēģinot atrast atmosfērīgu vietiņu, kur pasēdēt. Visforšākā vieta izrādījās Chili pica tās atrašanās vietas dēļ – uz mola pie jahtu ostas. Uz glauniem restorāniem un kafejnīcām te nav ko sacerēties. Nidā viss ir tā - pa vienkāršo. Viesmīle labprātāk runā krieviski nekā angliski. Vakars paliek vēss, saulei norietot. Labi ka mani silda XXL izmēra sintētiska materiāla virsjaka. Tādā var ārā čillot līdz rītam.

Nākamo rītu sākam ar pieticīgām brokastīm viesnīcas restorānā. Pēc maltītes dodamies skrituļot. Es izdomāju nosaukumu- mēs esam riteņgājēji. Un nav saprotams, pa kuru ietves pusi mums pārvietoties, jo neesam ne riteņbraucēji, ne kājāmgājēji. Nidā neviens neskrituļo, varbūt tāpēc, ka ietves ir noklātas ar bruģīti, kaut gludu, bet tomēr pa tādu skrituļot nav viegli. Brīžiem pārkāpjam satiksmes noteikumus un skrituļojam pa ielas braucamo daļu, jo mašīnu maz.

Nidā ir ļoti silta, saulaina diena. Līcī peldas gulbji. Jūra mierīga. Tepat netālu var redzēt Kuršu kāpas fragmentu. Tāds miers.  Aizbraucam arī uz pludmali un Kuršu kāpu. Tā bija lieliska doma - doties uz Nidu. Vēlreiz paldies Ģirtam par spožo ideju

Esam sarunājuši randiņu Klaipēdas golfa klubā ar Ģirtu un Elīnu. Pēcpusdienā pametam Nidu un pārceļamies atpakaļ uz Klaipēdu. Arī tur pilsētas centrā satiksmes ierobežojumi maratona dēļ.  Braucam ārpus pilsētas uz golfa klubu, ko Ģirts un Elīna iemīļojuši kā labu vietu gan sportiskām aktivitātēm, gan gastronomiskam baudījumam. Vieta tiešām pasakaini skaista. Var sēdēt uz milzu terases ar nepārskatāmiem koši zaļiem pakalniem pie kājām. Lieliski! Šeit es beidzot izvēlos savus mīļos Cēzara salātus. No 10 ballēm piešķiru tiem 7.

Mans vīrietis ir sajūsmā(vai tuvu tam) par jēra steiku. Arī es pagaršoju un konstatēju, ka nav tās dīvainās jēra gaļai raksturīgās garšas. Bet vienalga, tas nemaina manu nevēlēšanos ēst gaļu. Man ir pašai savs gaļas ēdienu degustators

                                         

Pēc tik jaukas pasēdēšanas mērojams garais mājupceļš. Vēl iebraucam Liepājā “Pastnieka mājā” apēst kaut ko saldu. Izvēlos cukuru uzņemt ar šokolādes kūku. Tā ir skaisti noformēta un garšo kā mājās cepta. Atceros Lisabonu, kur ēdu garšīgāko šokolādes kūku pasaulē. Šī, protams, tai blakus nobāl. Man šķiet, ka šokolādes kūkai ir vairāk jāgaršo pēc šokolādes nekā pēc putukrējuma un biskvīta, bet iespējams es maldos.

Piespiedu iespaidi

Vakar piedzīvoju piespiedu pusdienu pārtraukumu ar filmēšanas grupu ceļmalas krogā, kaut kur Ķeguma apkārtnē. Mani izsalkušie kolēģi galīgi nav izvēlīgi uz ēstuvēm.  Ar to es saskaros ik reiz, kad dodamies Latvijas apceļošanas tūrē. Protams, filmēšanas grafiks un atrašanās vieta jāņem vērā kā izvēles trūkuma pastiprinoši apstākļi. Kā vienmēr šādās reizēs sajūtos  no citas planētas, kaut cenšos būt vienkārša meitene, kas savas pretenzijas slāpē ar pašironiju un humoru, reizēm tādu diezgan pamelnu gan. Viņi jau manas dīvainības ir iepazinuši un pieņēmuši kā neatņemamu manas personības sastāvdaļu. Piekrītu, prasības man nav no zemajām. Jo īpaši, kas attiecas uz kvalitāti:)

Tātad, no ārpuses sabiedriskās ēdināšanas iestāde izskatās labāk nekā iekšienē. Iespējams siltā laikā pat var diezgan jauki ārā pasēdēt un padzert Coca Colu, vērojot garām braucošo auto satiksmi. Jau tikko ieejot šaurajās, pustumšajās telpās, nāsīs iesitas drausmīgs lētu/vecu taukvielu smārds. Vai dieniņ! Šī smaka spēj uzreiz atņemt apetīti, vismaz man. Tā arī notika. Krietnu brīdi studēju uz tāfeles sarakstīto ēdienkarti. Neko sev piemērotu nespēju saskatīt. Tiek spiests, hmm, uz provinciālo klasiku – vistas fileja, karbonāde, katupeļi frī, rasols ar desu,  cepta zivs fileja(varu saderēt, ka pangasija). Tā kā apetīte mani tāpat ir pametusi, pieklājības pēc pasūtu salātus “Mimoza”, no kuriem vēlāk izrādās visgaršīgākā bija citrona šķēlīte-rotājums, jo pārējais nebija ēdams. Mani kolēģi gan nesmādē ne panētās vistas filejas, ne karbonādēs, ne pārmarinēto vistas šašliku ar nefotogēniskiem, tumši brūnem kartupeļiem frī. Domāju, ka eļļa šajā iestādē tiek mainīta cik iespējams reti. Tā teikt, ekonomijai jābūt ekonomiskai. Toties šeit var baudīt superlētu kapučino no paciņām, tikai par nieka 25 santīmiem. Lūk, arī ar iphonu tapušais ilustratīvais materiāls.

Tagad parunāsim par interjeru. Es saku, ka tas nav mainīts kopš 1993. gada, kopš šis uzņēmums darbojas. Nu +/- 2 gadi. Te valda ne tikai taukvielu smaciņa, bet arī vissnepievilcīgākais interjers, kādu nācies redzēt kopš senseniem laikiem. Drūmas drapērijas, pustumsa, dermantīna dīvāni, pamatīgi izsēdēti un laika zoba skarti. Es jutos kā sausajā tualetē, jo zem sava dibena sajutu koka rāmi ar tukšu vidu, pārvilktu ar vaska drānai līdzīgu materiālu. Par dekorācijām vispār neizteikšos. Ziemassvētku un Jaungada rotājumi šeit rullē cauru gadu. Neiztrūkstošs dekoratīvs elements – mākslīgo ziedu kompozīcijas kaktos, apliktas ar sārtām lampiņu virtenēm.

Un ja gribas saķert pilnu izjūtu gammu, iesaku iegriezties tualetē, kas, manuprāt, ļoti daudz ko pastāsta par uzņēmuma attieksmi pret klientiem. Tajā ir ne tikai slīpie griesti pret kuriem atsist galvu, bet arī dominē jēli rozā tonis, izļurkāts, nočurāts poda vāks, pēc rūsas smaržojošs ūdentiņš, protams, tikai aukstais. Sagribēji vēl tualetes papīru vai dvieļus – ha, tas jau ir par daudz prasīts. Par bankrotu šai iestādei tāpat nav jāsatraucas, jo tā ir stāvgrūdām pilna(stabila mērķauditorija). Jo īpaši to iecienījuši vietējie policisti. Jāpiebilst, ka apkalpošana lietišķi laipna un operatīva.

Nu tā, tas arī īsumā viss. Silti iesaku šeit neiegriezties. Arī tad, ja dabiska vajadzība spiež.

P.S. Vēlos atvainoties sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumam “LIDO”. Es jūs novērtēju par zemu. Jums ir visgaršīgākais kafijas deserts vaniļas mērcē un vislētākā kafija( no tām, ko iespējams dzert) ar īstu pienu! Kā arī – adekvātas cenas un tīras tualetes(vismaz dienas pirmajā pusē).

Esam laimīgi atgriezušies no Vidzemes (Valmiera -Cēsis) tūres, ja neņem vērā savstarpējas sadursmes, viss pārējais ir ievērības cienīgs, lai par to uzrakstītu, malkojot savu ikvakara Prosecco un baudot albumu “Viegli”. Ausīm tā nenoliedzami ir bauda. Arī dvēselei, ja īpaši iedziļinās. Tomēr tagad esmu apņēmusies iedziļināties savā blogā.

Šoreiz, atsākot savas blogeres gaitas, gribas pieturēties pie kaut kādām konkrētām tēmām. Viena no tām ir restorāni/viesnīcas. Man- cilvēkam, kam ir liela patikšana uz arhitektūru, dizainu un gastronomiju, šī ir tā joma, par ko tiešām vēlos rakstīt un dalīties iespaidos.

Šodien spontāni iebraucām Valmierā, ar mērķi papusdienot, tā arī galamērķi(Smiltene) nesasnieguši. Pēc nelielas Valmieras centra apgaitas, iemaldījāmies vietējā festivālā, kur mani un Telmu nošokēja uz restēm izklāta cūka, kurai turpat fonā uz miniatūras skatuvītes dziedāja bērnu ansamblis.

Kaut arī neesmu gaļēdāja, nabaga ceptās cūkas smarža uzjundīja izsalkumu.  Turpat blakus nesaprotamā festivāla norises vietai ieraudzījām   uzrunājošu restorānu  ” Rātes Vārti”. Nu ko, dodamies iekšā. Pirmais, kas patīkami pārsteidza -puķainais interjers. Tāds raibs, bet ar gaumi. Viesmīļi ļoti glauni ģērbti. Jo īpaši acīs iekrita viesmīles baltie cimdi un viesmīļa sīkrūtotais uzsvārcis. Apkalpošana laipna. Nav kur piesieties.

Ēdienkarte ļoti plaša. Lai neapjuktu, uzreiz lemju par labu Cēzara salātiem, kas man ir kā mēraukla, lai novērtētu restorāna līmeni. Cēzara salātus parasti vērtēju 10 baļļu sistēmā.  Pagaidām mana Cēzarsalātu  favorītiestāde Rīgā ir www.neiburgs.lv (8 balles), Tallinā www.vapiano.ee (9 balles). Vēl izvēlos franču sīpolzupu. Mans dzīvesbiedrs – izteikts gaļēdājs- izvēlas lielopu steiku un jēra zupu. Telma (protams) kartupeļu burtiņus ar tomātu mērci. Pirmo pasūtījuma daļu( salātus un zupu) atnes ātri, uz otro daļu gan jāgaida. Es īsinu laiku ar kaut kadu vācu rīzlingu, jo diemžēl Prosecco nav. Telmai laipni pedāvā krītiņus un iespēju izkrāsot bērniem domāto ēdienkarti. Ļoti laipni. Mans vīrietis tikām mielojas ar Valmiermuižas alu.

Nu ko, mana kritika ir skarba. Saņemās tagad! Cēzarsalāti bija garām – 3 balles. Nu nevar tajos iemočkāt kaut kādas salātlapas vai ķīnas kāpostu. Tur kā pamatsastāvdaļa ir romiešu salātu lapas. Kurš gan to nezina?! Provinciāli! Un kopš kura laika Cēzara salātos liek olīvas? Tas ir kaut kāds hibrīds ar grieķu salātiem? Un tīģergarneles bija totāli atdzisušas. Kamēr sagaidīju savu franču sīpolzupu, apetīte jau bija zudusi. Manam dz-biedram jēra zupa likās gana baudāma, toties liellopa steiks nu tā- nepārāk. Telmai kartupeļu burtiņi gan itin labi gāja iekšā, par ko man prieks, ņemot vērā, cik viņa ir negribīga ēdāja.

l

               Jāatzīst, ka šī restorāna stiprā puse ir apkalpošana un interjers, bet virtuve pieklibo. Tomēr mazpilsētai šī vieta ir gana progresīva. Tomēr tie viesmīles baltie cimdi un viesmīļa melnbalti rūtotais uzsvārcis – iespaidīgi Kaut kā līdz desertam un kafijai netikām, jo bija jau ieslēdzies apnikums. Rēķins pieklājīgs, bet ne graujošs – Ls 24. Tomēr kafiju un putna pienu devāmies baudīt uz Cēsīm.

         Patīkami pārsteidza klimatiskās izmaiņas. Ienākot restorānā, bija apmācies un vēss, iznākot saulains un silts. Un Cēsis ar savu fotogēniskumu iepriecināja jo īpaši.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Sveiki! Ilgi briedu, līdz beidzot nobriedu turpināt rakstīt- iespējams jēdzīgāko, ko es protu darīt. Mana Īpašā Cilvēka mudināta nenoliedzami. Vakar dzirdēju īstos vārdus īstajā brīdī.

Pa šo nerakstišanas laiku esmu pārdzīvojusi 30gadnieku minikrīzi- tādu pamatīgu privātās dzīves inventarizāciju. Tagad dzīvei ir cits temps un enerģiju apmaiņa. Ļoti labprātīgi pavelkos tam līdzi. Tagad beidzot apjēdzu, cik labi un viegli ir būt godīgam pašam pret sevi. Un riskēt tiešām ir vērts, pieņemot, ka dzīvojam vienreiz. Un būtu stulbi nodzīvot tā pliekani un remdeni..

Un vēl viens iemesls – janajā telefonā kā reiz pietrūkst mana bloga ikoniņas. Ar twitter un facebook virtuālajām mājām tomēr ir pa šauru. Te ir/būs mana virtuāli vismājīgākā vieta. Visi laipni lūgti ciemos!