Odi un studenti tagad ir manas spilgtākās asociācijas ar Tartu, kur biju pirmo reizi apzinātā vecumā. Iespējams tur ir būts kaut kad bērnībā. Bija mums tāda tradīcija ar zapiņu braukāt pa Latviju un Igauniju deficītpreču medībās, tālajos padomju laikos. Nav izslēgts, ka ticis piestāts arī pie Tartu universālveikala.
Ieradāmies Tartu no Tallinas, pa ceļam piestājot anonīmā ceļmalas krogā, kaut kādās dzirnavās. Liela jo liela vilšanās.Pēc stundu ilgas gaidīšanas un blenšanas monotonā autostrādes satiksmē, tā arī steiku nesagaidījām(varbūt labi vien ir). Es savu laša krēmzupu gan dabūju pēc 45 minūšu ilgas gaidīšanas. Tāpēc silts ieteikums visiem – pacietieties līdz galamērķim. Ceļmalas krogi bojā tikai labo noskaņojumu.
Tartu ir ļoti glīta pilsēta. Harmoniski līdzās pastāv vecā un modernā arhitektūra. Mēs apmetāmies viesnīcā “Drakons”- rātslaukumā, ar romantisku strūklaku tā centrā. Recepcijā mūs sagaidīja meitene ar pieklājīgām angļu valodas zināšanām, tad nez kāpēc piezvanīja un pasauca kādu vecāku kundzi, kas angliski galīgi ne-bum-bum. Nebija saprotama šīs kundzes misija. Viņa tikai visu sarežģīja ar savu igauņu-krievu valodu. Laikam jaunā meitene skaitījās tāda kā viņas palīdze, asistente.
Viesnīcas interjers domāts veciem cilvēkiem vai klasiko vērtību piekritējiem. Tomēr tur bija tik klusi un mierīgi, ka nav kur piesieties. Un dažādību arī vajag – pēc ūbermodīgā Swissotel. Par viesnīcas brokastīm gan labāk neizteikšos. Tā runā, ka rasols esot bijis garšīgs. Man vislabāk patika miesās kuplā dāma baltajā uzsvārcī, kas visiem vēlīgi smaidīja un papildināja t.s. zviedru galdu.
Ja dodaties uz Tartu siltajā sezonā, brīdinu, nāksies dāsni iesmaržoties ar pretodu aerosolu. Šī manta iet uz urrā vietējās aptiekās. Mēs paspējām iegādāties pat 2 gab. Pirmais uzreiz kaut kur noplauka, bet iztikt bez tā ir neiespējami. Tur odi nāk melnā mākonī virsū pat gaišā dienas laikā. Viņiem ne saule, ne siltais laiks nav šķērslis. Tikai ķīmiskais perspirants līdz. Mana versija, ka pie odu daudzuma vainojami milzīgie koki, kas Tartu pilsētā ir pārāk biezi saauguši. Nekur nevienā citā apdzīvotā vietā neesmu redzējusi tādu koku blīvumu uz vienu- teiksim- hektāru. Es akceptēju, ka saudzēt dabu ir labi, bet šādus milzu monstrus atstāt pašā pilsētas centrā! Turklāt viņi met baigo ēnu. Un odiem tā ir paradīze. Ja es būtu pilsētas mērs, liktu paretināt vai vismaz apcirpt zaļos milžus.
Tagad par to, ko noteikti vajag izbaudīt un apskatīt Tartu. Tā kā tagad ir vasara un lielākā studentu daļa ir devusies prom, pilsēta kļuvusi salīdzinoši tukša, pēc pamatiedzīvotāju sacītā. Tomēr tur blandās arī gana daudz tūristu – tādu kā mēs. Vecpilsētas daļa ir brīnišķīga, daudz kafejnīcu- cenu ziņā pieejamas – uz studentu auditoriju vērstas. Ir arī smalkāki krogi un restorāni. Vispār tusēt un dzīvi svinēt Tartu ir cieņā. Vērojot apkārt notiekošo, šķiet šajā pilsētā ir tāds dzīvesstils – priecāties pa dzīvi. Rātslaukumā notika volejbola sacensības, speciāli uzbērtā smilšu laukumā. Daudz ļaužu zvilnēja āra kafejnīcās, neuzkrītoši vai gluži pretēji – uzkrītoši aplūkojot gausos garāmgājējus. Pret vakaru atmodās vietējie studenti, lai pabūtu kopā, iebaudīt kādu stiprāku malku un ievilktu dūmu. Viņiem ir atvēlēta speciāla brīvdabas teritorija tusiņam, ar iespēju vārtīties zālājā un turēt rokās atvērtu alkaholu.
Pilnīgi netīšām uzdūrāmies botāniskajam dārzam, kas ieskauj Tartu universitātes botānikas fakultātes ēku. Tā ir ļoti skaista vieta, ar akmensdārziem, ziedošiem rododendru krūmiem, neparastiem kokiem un skulptūrām. Bauda acīm un dvēselei. Iztēlojos to kā piemērotu vietu akustiskajiem koncertiem saulrieta laikā.Tikai odu sveces gan vajadzētu tā pavairāk. Tā arī ir izcila vieta, kur mīt gredzenus. Īsts paradīzes dārzs.
Ja ir vēlme ļauties gastonomiskām baudām, lai neteiktu -izvirtībām, iesaku restorānu, ko mums pašiem ieteica meitene no viesnīcas recepcijas. Restorāns saucas “Eduard Wilde”, kas izrādās ir igauņu rakstnieks un laikabiedrs slavenajam Oskaram Vaildam. Kad ieradāmies restorānā, mūs pārsteidz tukšums ļoti plašajās iekštelpās. Neviena viesmīļa nemanīja, aiz bāra arī neviens nestāvēja. Pilnīgs tukšums, izņemot pāris apmeklētājus. Tā kā mūs neviens neievēroja, devāmies paši izlūkot, kur pazudis personāls. Pirmo reizi dzīvē redzēju tik milzīgu restorānu, ar tik plašām zālēm. Izrādās restorānām ir ļoti plaša terase, uz kuras arī atradās gan apmeklētāji, gan viesmīļi. Par spīti negantajiem odiem, cilvēki tomēr deva priekšroku baudīt vakaru svaigā gaisā. Šai vietai ir tas ļoti svarīgais elements, ko sauc par atmosfēru. Joprojām grūti vārdos formulēt, kas ir galvenie elemeti, kas izrasa atmosfēru. Noteikti tas nebija interjers, bet tā bija vispārējā noskaņa, dzīvā mūzika- smalku psiholoģisko trilleru cienīga, milzīgie koki, kas ieskauj terasi, viesmīļu raitā, profesionālā rosīšanās. Tas viss kopumā rada vienreizēju noskaņu. Un par virtuves prasmēm arī varu teikt tikai labus vārdus. Lieliski! Mans risotto ar mīdijām un kalmāriem bija izcils. Tāpat kā mana biedra pīle. Un pašceptā maize bīstami garšīga. To ēdot, nekādi negribas atzīt miltu izstrādājumu neveselīgumu. Noteikti, ja esat Tartu, iegriezieties šajā lieliskajā vietā, vēlams pievakarē. Starp citu šeit pretodu aerosolu izniedz par baltu velti, tāpat kā pledus.
Nākamajā rītā, pie mūsu viesnīcas, rātslaukumā uz bruģa atpūtās 3 tusētāji. Bija tik silts un saulains rīts. Apmetām vēl pāris lokus pa pilsētu. Padzēru savu brokastu kafiju (jo viesnīcas brokastu kafijas vietā piedāvāja zīļūdeni) ļoti modīgā lielveikalā, kas izmēru ziņā ir grandiozs tik nelielai pilsētai. Tartu svarīgumu manās acīs noteikti apstiprināja ne vien daudzās universitātes ēkas un izglītības ministrijas atrašanās šeit, bet arī aizkostā ābola veikals.
Ja godīgi, baigi negribējās braukt prom. Tartu pilsētas atmosfēra mani savaldzināja. Tomēr ilgāk pasākt tur arī nav ko, kā vien riņķot pa pilsētu un apjūsmot to. Tur var doties, kad ir vēlme pēc miera un atslēgšanās uz pāris dienām.
Botāniskajā dārzā manam dz-biedram radās ideja uz šejieni atvest omīti. Omītei te noteikti patiks. Tika veikts zvans omītei un izteikts piedāvājums. Viņa ar prieku piekrita.
To atcerosties, man dikti gribas atgriezsties un atkārtot to vēlreiz. Ja godīgi jāsaka, kas man nepatika vai traucēja šajā glaunajā restorānā – tas bija interjers. Mākslīgie ziedi, spoguļi apzeltītos rāmjos un viss tāds cikucakains mani atvēsina. Skandināvu sirmgalvji, kas omulīgi čaloja pie blakus galdiņiem, noteikti ir citās domās. Dīvaini, ka tik smalkā restorānā, tualete ir tik ļoti nekāda. Tur gan par greznību un cakām bija piemirsts. Un vispār šķiet šī restorāna greznība tikusi radīta jau tālajos 90-tajos. Taču tie ir nieki, jo gardie ēdieni noklusina piekasīgumu. Pacelsim glāzes par nezūdošām, klasiskām vērtībām!
