Restorāns ar atmosfēru

Mans jaunais mīļākais restorāns Rīgā ir Teātra Bāra restorāns Jaunā Rīgas teātra pagalmā. Nav jau tā, ka es to tikai tagad būtu atklājusi. Šajā nedēļas nogalē tur pabiju 2 reizes un secināju, ka tas ir MANS restorāns, kurā gribas atgriezties atkal un atkal. Tajā būts ne mazums reižu pirms izrādēm, kad tur ir pilns līdz lūpai. Šoreiz es to ieraudzīju citā gaismā- saulainā un siltā pievakarē, sēžot uz terases. Ļoti patīkama fona mūzika. Ļoti patīkama apkalpošana. Absolūti harmoniska atmosfēra. Es joprojām nespēju formulēt, kas rada īpašo atmosfēru. Tas noteikti ir vairāku iemeslu kopums. Risotto, ko pasūtīju, bija gaužām vājš. Dodu 4 balles no 10. Varu palielīties – esmu Risotto lielmeistare un tāpēc atļaujos kritizēt. Savukārt Kristapa pasūtītais steiks ar lēcām bija lelisks savā izpildījumā. Es -gaļas neēdāja – pagaršoju un varu teikt tikai atzinīgus vārds. Šodien iegriezāmies tur vēlreiz. Uz to brīdi bijām vienīgie apmeklētāji. Pasūtīju Cezara salātus ar tīģergarnelēm. Tie bija lieliski, galvenokārt anšovu mērces dēļ. Kristaps pasūtīja uzkodu plati. Tā der gadījumos, kad nemāc pārāk nopietns izsalkums un gribas kaut ko garšīgu piekost pie alus. Šī vieta rada ļoti labu noskaņojumu. Interjers nav sterils – mēbeles restorāna zālē ir apkopotas no dažādiem laikiem un stiliem, tāpat kā trauki. Arī klavieres šeit iederas. Bet manas simpātijas iekaroja puķu kastēm rotātā terase. Ķieģeļu sienām ieskautais pagalms norobežo no ielas trokšņiem. Iesaku šo vietu biznesa pusdienām vai vakariņām ārpus mājas.

Provansa Strēlnieku ielā

Pagājušajā nedēļas nogalē saņēmu uzaicinājumu apmeklēt restorēnu Provansa. Nekad neesmu bijusi Francijā, tāpēc franču virtuve man ir noslēpumā tīta. No tās zinu tikai sīpolzupu un ratatouille (no multenes ar tādu pašu nosaukumu). Ar prieku pieņēmu uzaicnājumu, un sestdienas vakaru veltījām Provansas iepazīšanai, izmantojot pakalpojumu www.rezervegaldinu.lv, kas sola 20 % atlaidi šajā restorānā. Būtu muļķīgi to neizmantot.

Ap 20 vakarā ierodamies restorānā, kurā esam vienīgie apmeklētāji. Tas šķiet mulsinoši, jo, manuprāt, labam restorānam jābūt kuplāk apmeklētam sestdienas vakarā. Vakara gaitā ierodas vēl pāris cilvēku, izklausās pēc pastāvīgajiem apmeklētājiem, kas pārzina piedāvājumu. Viesmīle ir atturīgi laipna. Ēdienkarte samērā plaša, man pat ir vairāki varianti, ko pasūtīt. Neizlēmība ir mana sabiedrotā, kā vienmēr. Galu galā izšķiros par labu ceptiem dārzeņiem tempura mīklā ar čili mērci. Pēdējā laikā uznākusi iekāre uz asiem ēdieniem. Mans partneris izvēlējās tvaicētu varavīksnes foreli (man par prieku,jo vēlos to arī pagaršot), atsakoties no ierastā steika. Varavīsnes forele sagādāja vilšanos -bezgaršīga. Toties ļoti veselīgi pagatavota – bez garšvielām:)

Kamēr gaidījām pasūtītos ēdienus, saņēmām koplimentu no šefpavāra – tādu kā pildītu pankūciņu ar lasi. Ļoti gards kumoss.

Kā stārteri pasūtījām mīdijas. Austeres nebija. Nevarētu teikt, ka tas mani apbēdinātu. Tā arī neesmu sapratusi austeru ēšanas/rīšanas baudu.

Tikām aktīvi mudināti dzert vīnu – glāzi pēc glāzes. Viesmīles modrā acs uzmanīja mūsu glāžu saturu, katru reizi pamanoties piedāvāt vēl vīnu, līdz ko glāzes saturs saruka mazāks par pusi. Mums tika piedāvāts arī ūdens. Un vēl atnests skābs ogu sorberts, lakam papildus apetītes rosināšanai.

Uz čili mērci liktās cerības neataisnoja sevi. Tā bija pārāk maiga un ļoti salda.

Kad bijām ieturējušies ar pamatēdienu, neradās aicinājums pēc deserta. Un tas ir slikts rādītājs. Esmu piefiksējusi, ka tas notiek vietās, kurās nerodas vēlme ilgāk pakavēties.

Runājot pa interjeru – tas ir pietiekami grezns un askētisks vienlaikus, ļoti gaumīgi krāsu salikumi. Īpaši patika ūdens glāzes ar tonētajiem stikliem. Un tualetes dvielīši, jo to tomēr uzskatu par ekstru – iespēju noslaucīt rokas ne-papīra dvielī, bet vienreizēji īstā.

Ķīmija man ar šo restorānu neradās. Šaubos, vai to vēl kādreiz apmeklēšu. Nebija tāda gandarījuma pēcgarša. Pietrūka sajūtas, ka esi gaidīts. Vismaz viesmīle neradīja šādu iespaidu. Varbūt tāpēc tur tik tukšs? Šādas situācijas var glābt tikai izcila virtuve, bet arī to nevaru apgalvot. Iespējams savas nekompetences un pieredzes trūkuma dēļ neizvēlējāmies pavāra meistarstiķus, bet tam ir domāti viesmīļi, kas var pakonsultēt/ieteikt, jo īpaši situācijās, kad restorānā nav ne viena cita apmeklētāja un skaidri nojaušams, ka esam šeit pirmo reizi.

Vakaru turpinājām tajā pašā Strēlnieku ielā- kur ir mazs Gruzijas vīnu bārs Winiveria. Tur var baudīt ne vien labus gruzīnu vīnus, bet arī mieloties ar gruzīnu tradicionālajām uzkodām. Šai vietai piemīt draudzīga aura. Tikai brīdinu – gruzīnu vīnu jālieto nelielos daudzumos, lai nākamajā dienā nepiezīvotu grandiozu vīnogu atriebību.

Pokaiņu mežs. Brīnumanās parādības.

Jau kādu laiku  brieda vēlme doties iepazīties ar Pokaiņu mežu, kur, kā runā viedi ļaudis, esot novērojamas dažādas neparastas parādības dabā. Pēdējo  gadu laikā mani ar vien vairāk vilina atrašanās dabā. Jūtu sevī aicinājumu saplūst ar to, lai smeltos spēkus un attīrītos no negācijām, stresiem, trokšņiem, piesārņotā gaisa un sazin vēl kā. Tā nu saulainā un siltā svētdiena likās kā radīta pastaigai pa mežu un šīs īpašās vietas sīkākai izpētei.

Plašākai informācijas ieguvei, izvēlējāmies pastaigu pa mežu gida pavadībā. Precīzāk gan būtu teikt – vadībā, jo kundze labākajos gados, vārdā – Asja,  izrādījās ne vien ļoti zinoša un daudzpusīga, bet arī apveltīta ar izcilu organizātores un barvedes talantu. Viņai pretoties bija diezgan neiespējami, vieglāk piekrist nekā nepiekrist. Mums pievienojās vēl viena ģimene 3 cilvēku sastāvā – korpulents, smēķējošs ģimenes galva – tētis Vladimirs, gara un slaida – mamma Vita un izstīdzējis pusaudzis- dēls Aigars. Pateicoties šai kompānijai, gida pakalpojumi sanāca uz pusi lētāki.  Auto iebraukšana Pokaiņu mežā – Ls 1  plus biļete Ls 1.40, gida pakaplojumi  Ls 12. Mūsu gadījumā Ls 6

Gide Asja, kurai šis darbs ir vairāk sirdslieta- brīvdienu hobijs, jau no paša pirmā apskates objekta – Mātes akmens – atstāja visnotaļ atraktīvas un hiperaktīvas kundzes iespaidu. Uzrunāja mūs visus familiāri uz  ‘Tu’, iemācījās visu vārdus no galvas. Vienīgi Vitu konstanti sauca par Ritu. Savukārt, es laika gaitā tiku pie jaunas iesaukas – ‘Čūskulēns’, kas tika arī zinātniski pamatots. Kaut kas par ķīniešu – gudrības un skaistuma simboliem.

Tātad, sekoja izvērsts stāstījums par Mātes akmens izcelsmi un senlatviešu simboliem. Ja godīgi, pārāk necentos tajā iebraukt. Tad Asja mūs visus aicināja paglāstīt akmeni un teica priekšā, kādām jābūt sajūtām mūsu plaukstās. Tie, kas neko nejuta, neuzdrīkstējās atzīties. Es jutu, jo ticībā ir spēks. Tika norādītas zīmes un attēli, kas  jāsaskata uz virsmas, sānu daļā, profilā. Sajutos kā skolas ekskursijā ar izglītojošu ievirzi. No manis tika prasītas atbildes uz āķīgiem jautājumiem – apmēram šādi :”Bērni, ko Jums atgādina šis simbols? Sauli? Jā, pareizi!”

Tālāk Asja mūs ieveda dziļāk mežā, kur par īpašu apskates objektu izvēlēts pavisam neliels ūdens pleķītis – mazāks par dīķi,  kas vairāk atgādināja lielu, dziļu peļķi. Ūdens tajā izskatījās brūns, sekls, piebiris pilns ar koku lapām. Un  nu Asja mūs visus pēc kārtas “iesvētīja” ar šīs ūdenskrātuves (sauksim to tā)  brīnumaino ūdeni, kas ir dzidrs un jonizēts, un ar dziednieciskām īpašībām apveltīts. Man iepatikās piespēlēt Asjas šovam. Asja zināja par mums iespējams vairāk, kā mēs paši par sevi. Vladimiram tika konstatētēta kāda iekšķīga kaite – kuņģa čūla, arī aizkuņģa dziedzera apdraudējums. Paskatoties uz šī kunga aizrautīgo smēķēšanu un korpulento viduli, es ne to vien konstatētu. Neatceros gan, ko viņa konstatēja mammai Vitai, bet dēls ēdot pārāk daudz čipšus un dzerot to vella dziru – Colu. Tāpēc tās pinnes uz sejas tik daudz.

Ar mana dzīvesbiedra vainas konstatāciju gan Asja nošāva pilnīgi greizi – potītes izmežģījumu ar sekām. Tas gan ir tieši tas, kas nekad dzīvē nav piedzīvots. No manis viņa izvilināja atzīšanos kafijas lietošanas atkarībā. No tā man tika konstatēts pazemināts asinspiediens( sen nav mērīts, tā ka -neņemos spriest). Nu nekas, es spēlēju līdzi un ļauju Asjai sajusties mazliet ezotēriķei – dziedniecei- pareģei. Priecājos, ka man nelika dziednieciskos nolūkos dzert to brūno lapūdeni. Iztiku tikai ar sejas un skausta apslapināšanu.

Asja ved mūs tālāk pa meža takām , norādot uz visādām dabas anomālijām , skaņu efektiem, īpašām vietām, kur kaut kas ar mums notiek, kā iespaidā ,mainās sejas krāsa, pirksti kļūst kā sardeles, ausīs džinkst, tirpst, pamīšus jājūtas smagi vai viegli. Nabaga Vitai visu laiku tiek piedēvēts pārdabisks bālums, kas par laimi ir pārejošs. Mēs gan nekādas izmaiņas Vitas sejas krāsā nesaskatām. Nu neesam arī nekādi speciālisti šajā jomā. Asja mūs cienā ar baraviku kātiem, kas garšo pēc zaļem lazdu riekstiem. Liek ēst briesmīgi sīvas ogas- tas sirdij par labu nākšot. Un mundrumam uzkost kaut kādas meža mētras(aizmiru nosaukumu). Un elpas svaigumam palaizīt sveķus( jak! tie gan bija pretīgi)  “Liks, ko darīs!”, noteica Kristaps. Nejauši pārfrāzētais teiciens kļuva par šī pasākuma saukli.

Aplūkojam vēl pāris dižakmeņus, kam atilstoši piemērots kāds aizkustinošs stāsts vai tautas dziesma. Asja piedevām ir apveltīta ar vokālām dotībām un izmanto iespēju tās nodemonstrēt mums,  uzdziedot situācijai atbilstošu dziesmu. Viņai mikrafonu nevajag, jo mežā ir atklājusi, kur ir vislabākā akustika. Asja novada arī tādu kā rituālu laulību ceremoniju gan mums, gan otrai ģimenei, par altāri izmantojot Līgavas akmeni. Liek mums bučoties un vienai ģimenei fotogrāfēt otru šajā tik īpašajā mirklī. Un, protams, mēs pat neuzdrīkstamies paust savu gribu, jo Asjā gadu gaitā ir savākta liela daļa Pokaiņu meža enerģētiskā  starojuma. Ekskursijas laikā viņa ir mūsu Meža Māte.

Ko es varu apgalvot no savas Pokaiņu pieredzes – šeit ir spēcīgs enerģētskais starojums. To es sajutu, atrodoties Zikurāta virsotnē, kur nostājoties stabilā pozā, mani kādi neredzami spēki grieza uz riņķi, neatkarīgi no manas gribas. Pēc Pokaiņu meža apmeklējuma, nākamajā dienā sāpēja galva, kas ar mani notiek samērā reti. Šķiet, ka šī vieta man ir par stipru. Sajūta tāda, it kā no tiem dižakmeņiem būtu uzņēmusi radiaktīvo starojumu. Dabā sastopamās anomālijas, tādas kā – uz akmeņiem augoši koki vai lapu koka sakņu savīšānās ar skuju koka saknēm un cieša kopā augšana, vai arī koki, kuriem ir kopīgas saknes, bet 6-9 stumbri – tas viss ir neparasti. Akmeņu krāvumi, kas regulāri atkārtojas  un veido mūsdienās nesaprotamu nozīmi. Ja šeit sendienās būtu saimniekojusi Blēras ragana,  to visu varētu vieglāk izskaidrot. Tomēr joprojām patiesība ir tur ārā. Šo vietu iecienījuši apmeklēt smagi, nedziedināmi slimi cilvēki. Šeit viņi uzņemot sev tik nepieciešamo enerģiju un daudzi pat pēc tam veiksmīgi atveseļojoties. Nezinu, cik tur patiesības, bet ja tā ir, tad Pokaiņu mežs ir īsts dārgums.

Varu rekomendēt – aizbrauciet paši nedēļas nogalē, uzmeklējiet gidi Asju – par garlaicību nebūs jāsūdzas. 4 stundas paskries vēja spārniem.  Daudz jaunu iespaidu un dabas brīnumu ik uz soļa. Turklāt svaigs gaiss un fiziska slodze kājām. Vienīgi jāņem vērā šīs vietas specīgais enerģētiskais starojums.  Tā ir vieta, kur mijiedarbojas kosmosa un zemes enerģijas. Zinātniskais skaidrojums ir zemes garozas lūzums tieši tajā vietā. Bet par to sīkāk var izlasīt zinātnieku publikācijās.

Dabas koncertzāle sestdienā

Viens no veidiem, kā pavadīt nedēļas nogali, ir Latvijas apbraukāšana gar jūras piekrasti. Mēs sestdien devāmies roudtripā Rīga – Ragaciems – Mērsrags – Kolka – Mazirbe – Ventspils – Liepāja – Nīca. Galamērķis atradās Nīcā – Dabas Koncertzāles brīvdabas uzvedums- ar gaismas efektiem priežu galos. Ceļš bija garš, bet pagāja neticami ātri, jo ik pa laikam piestājām un izmetām kādu loku. Mazirbē nejauši ietrāpījām lībiešu ikgadējā salidojumā. Ventspilī piestājām, lai Hiper Rimi iegādātos aiztaisāmo manam Prosecco. Tas nederēja, jo bija domāts šampanieša pudelēm. Nekas. Gan jau saimniecībā noderēs. Starp citu todien Ventspilī bija pilsētas svētki, par to liecināja arī iespaidīgās rindas lielveikalā. Vispār šī bija traki pārpildīta nedēļas nogale ar dažādiem pasākumiem gan Rīgā, gan ārpus tās.

Galu galā Liepājā piestājām ar mērķi paēst. Kā zināms, tur to var izdarīt diezgan kvalitatīvi. Bet tavu nelaimi! Sestdienas ir kāzu dienas. Viss pilns līdz lūpai. “Vecajā Kapteinī” slēgtais vakars. ” Pastnieka Mājā” arī pasākums un pasūtījums jāgaida stundu! Nu neko – atlika nolaisties līdz  1. Rokkafejnīcai, kas reiz sendienās bija diezgan perspektīvs uzņēmums, bet tagad ir tāds diezgan so, so. Vasarās tur par viesmīļiem pietrādā skolnieki. Ir bijusi slikta pieredze, taču šoreiz mūsu pasūtījums tiek izpldīts precīzi un pusstundas laikā. Par ēdienu kvaltātēm neiedziļināšos. Izsalkums remdēts, kas ir pats svarīgākais.

Dodamies tālāk uz Nīcu, kur jāatrod pasākuma norises vieta. Ir jau pilnībā tumšs. Redze jāpārslēdz nakts režīmā. Uz savu galvu, šķērsojot diezgan stāvu kāpu un izbrienot cauri priedulājam, nokļūstam galamērķī, vadoties vairāk pēc skaņas nekā attēla. Ierodamies ar nelielu nokavēšanos. Izklājam guļammaisu, iekārtojamies. Redzamība un skaņa ideāla. Gaismu spēles priežu galos aizraujošas. Skaņas un gaismas efektus papildina pieskaņota horeogrāfija. Atmosfērīgi un iespaidīgi!

Guļammaisā ir tik silti un ērti, ka koncerta beigu daļu es diemžēl noguļu. Pamostos, kad viss jau beidzies, bet ir tik labi, ka negribas prom iet. Tomēr tieku pierunāta to darīt. Tā, lūk, pilsētas preilenei aizgāja gar degunu nakts mežā, zem klajas debess. Debesis bija ļoti skaidras un zvaigžņu pilnas. Spīdinot aifonu, nokļuvām līdz mašīnai. Visapkārt melna tumsa, bet ļaužu pilns mežs.

Ja nav ideju, ko darīt nākamajā nedēļas nogalē, tad ir iespēja doties uz Mērsragu, kur notiks vēl viens Dabas Koncertzāles pasākums. Veiksmi! Tas ir to vērts.