Provansa Strēlnieku ielā

Pagājušajā nedēļas nogalē saņēmu uzaicinājumu apmeklēt restorēnu Provansa. Nekad neesmu bijusi Francijā, tāpēc franču virtuve man ir noslēpumā tīta. No tās zinu tikai sīpolzupu un ratatouille (no multenes ar tādu pašu nosaukumu). Ar prieku pieņēmu uzaicnājumu, un sestdienas vakaru veltījām Provansas iepazīšanai, izmantojot pakalpojumu www.rezervegaldinu.lv, kas sola 20 % atlaidi šajā restorānā. Būtu muļķīgi to neizmantot.

Ap 20 vakarā ierodamies restorānā, kurā esam vienīgie apmeklētāji. Tas šķiet mulsinoši, jo, manuprāt, labam restorānam jābūt kuplāk apmeklētam sestdienas vakarā. Vakara gaitā ierodas vēl pāris cilvēku, izklausās pēc pastāvīgajiem apmeklētājiem, kas pārzina piedāvājumu. Viesmīle ir atturīgi laipna. Ēdienkarte samērā plaša, man pat ir vairāki varianti, ko pasūtīt. Neizlēmība ir mana sabiedrotā, kā vienmēr. Galu galā izšķiros par labu ceptiem dārzeņiem tempura mīklā ar čili mērci. Pēdējā laikā uznākusi iekāre uz asiem ēdieniem. Mans partneris izvēlējās tvaicētu varavīksnes foreli (man par prieku,jo vēlos to arī pagaršot), atsakoties no ierastā steika. Varavīsnes forele sagādāja vilšanos -bezgaršīga. Toties ļoti veselīgi pagatavota – bez garšvielām:)

Kamēr gaidījām pasūtītos ēdienus, saņēmām koplimentu no šefpavāra – tādu kā pildītu pankūciņu ar lasi. Ļoti gards kumoss.

Kā stārteri pasūtījām mīdijas. Austeres nebija. Nevarētu teikt, ka tas mani apbēdinātu. Tā arī neesmu sapratusi austeru ēšanas/rīšanas baudu.

Tikām aktīvi mudināti dzert vīnu – glāzi pēc glāzes. Viesmīles modrā acs uzmanīja mūsu glāžu saturu, katru reizi pamanoties piedāvāt vēl vīnu, līdz ko glāzes saturs saruka mazāks par pusi. Mums tika piedāvāts arī ūdens. Un vēl atnests skābs ogu sorberts, lakam papildus apetītes rosināšanai.

Uz čili mērci liktās cerības neataisnoja sevi. Tā bija pārāk maiga un ļoti salda.

Kad bijām ieturējušies ar pamatēdienu, neradās aicinājums pēc deserta. Un tas ir slikts rādītājs. Esmu piefiksējusi, ka tas notiek vietās, kurās nerodas vēlme ilgāk pakavēties.

Runājot pa interjeru – tas ir pietiekami grezns un askētisks vienlaikus, ļoti gaumīgi krāsu salikumi. Īpaši patika ūdens glāzes ar tonētajiem stikliem. Un tualetes dvielīši, jo to tomēr uzskatu par ekstru – iespēju noslaucīt rokas ne-papīra dvielī, bet vienreizēji īstā.

Ķīmija man ar šo restorānu neradās. Šaubos, vai to vēl kādreiz apmeklēšu. Nebija tāda gandarījuma pēcgarša. Pietrūka sajūtas, ka esi gaidīts. Vismaz viesmīle neradīja šādu iespaidu. Varbūt tāpēc tur tik tukšs? Šādas situācijas var glābt tikai izcila virtuve, bet arī to nevaru apgalvot. Iespējams savas nekompetences un pieredzes trūkuma dēļ neizvēlējāmies pavāra meistarstiķus, bet tam ir domāti viesmīļi, kas var pakonsultēt/ieteikt, jo īpaši situācijās, kad restorānā nav ne viena cita apmeklētāja un skaidri nojaušams, ka esam šeit pirmo reizi.

Vakaru turpinājām tajā pašā Strēlnieku ielā- kur ir mazs Gruzijas vīnu bārs Winiveria. Tur var baudīt ne vien labus gruzīnu vīnus, bet arī mieloties ar gruzīnu tradicionālajām uzkodām. Šai vietai piemīt draudzīga aura. Tikai brīdinu – gruzīnu vīnu jālieto nelielos daudzumos, lai nākamajā dienā nepiezīvotu grandiozu vīnogu atriebību.